Zvaigžņu stunda

Uģa Mežavilka autobiogrāfiskais romāns

Uģis Mežavilks pēdējos dzīves gados paguva sarakstīt romānu Zvaigžņu stunda, kuru veltīja savai mātei Alīdai Eleonorai.

Galvenā sižeta līnija ir Uģa brauciens uz Svitenes Vidukļu kapiem, kur apglabāts tēvs. Brauciena laikā Uģis atceras bērnību Svitenes pagasta Mežavilkos, sev tuvos cilvēkus un ģimenes likteņus Otrā pasaules kara laikā.

Romānā aprakstītās vietas un cilvēki fotogrāfijās

Romāna Fragments

— Uģi, nekāp uz ledus, var ielūzt! — atskan Zigurda brīdinošā balss. Patiesībā šai balsī brīdinoša ir visai maz — vairāk apslēpta izsmiekla: memītis, lūk, grib darīt ko tādu, kas nav atļauts — un tas ir jocīgi.

Uģītis tomēr neklausa vecākajam brālim — kādēļ viņam vienmēr jāklausa? — un ledus pie tam ir tik vilinošs, tas ir kā ūdens, pa kuru nu var staigāt, nesaslapinot kājas. Un kādi tur iesaluši balti burbulīši! — gribas ar nadziņu paknibināt.

Pēkšņi — stirkšķ! Kā kad drēbi plēstu.

— Liecies uz vēdera! — iesaucas Zigurds.

Uģītis ar visu augumu piekļaujas ledum — vislabprātāk viņš šobrīd ļautu vaļu kājām, ar pāris lēcieniem būtu krastā! — taču brāļa balss šoreiz patiešām brīdinoša, placina viņu pie ledus — jāklausa! Izbīļa viļņa karstums saduras ar saltumu, kas plūst no ledus, bet visvairāk, šķiet, no tās melnās dzelmes tur apakšā.

— Rāpies atpakaļ! Lēnām!

Uģītis klausa. Zemledus krēslu caurauž zilo rudenīgo debesu atspīdums ledū un tam pa vidu — Uģīša sejas atspulgs — gandrīz vai deguns pie deguna ar viņu pašu — taču savas sejas vietā viņš redz dīķa dibenu un tur...

— Nekūņojies, rāpies!

Tur melni zaļajās gļotās, starp rūsganiem pussatrunējošiem ūdensaugiem, kas kā daudzpirkstainas drausmīgas rokas sastingušas nežēlīgā grābienā, guļ viņi. No pakausīšiem ir nogājusi spalva — gluži kā padzīvojušiem onkuļiem, kam pauris metas pliks, paši līdz pusei iegrimuši dūņās, zemledus pustumsā grūti saskatāmu lupstiķu pārklāti, — taču Uģītis vienā vienīgā acu uzmetienā tos ir pazinis — tie ir viņi, Miksīša brālīši!

— Ak tad nobijies gan! — smīn Zigurds.

Uģītis grib ko sacīt, taču uzreiz nespēj — lūpas dreb, mēle neklausa.

— Kucēni! — beidzot viņš izdveš, rādot ar roku dīķa virzienā, — tur, apakšā...

— Kucēni?! Kādi kucēni?

— Nu tie, kurus pavasarī...

— Tie, kurus Antons sabāza maisā un aiznesa? — kā jautādams, kā konstatēdams gluži mierīgā balsī saka vecākais brālis. Uģītis ir gaidījis, ka viņš šausmās skaļi iesauksies, taču nē, gluži mierīgā balsī... Tad Zigurds sper kādu soli tuvāk dīķmalai, uzliek vienu kāju ledum, otra paliek turpat uz krasta, palūkojās Uģīša norādītajā virzienā — labu brīdi tā skatās, un var redzēt, kā ziņkārībā pastiepjas viņa kakls.

— Nevar būt, — viņš saka un pievēršas mazākajam brālim — viņa skatienā jaušama vēlēšanās pārliecināt Uģīti, tik nopietns, pat pārāk nopietns tas kļuvis.

— Nevar būt, — viņš saka, — ka tie ir tie paši... Mūsu kucēnus tak uzdāvināja kaimiņiem! Un vēl pēc mirkļa, jau pāris soļus atkāpies krastā — Tie laikam būs pavisam citi... Un vai mazums kucēnu, kurus nav galīgi kur likt? — viņš vēl retoriski pajautā — prātīgi, kā pieaudzis cilvēks. Uģītis jau ir novērsies, uzgriezis muguru šai slīkšņai, šai briesmīgajai vietai, kuru vēl ilgi nespēs uzskatīt bez iekšējas drebēšanas — un dodas mājup. Pretim pa taciņu, baltās ķepiņas zibinādams, skrien Miksītis. Savādi, ka šīs ķepiņas redzamas visas uzreiz — suņuka galva skatāma tieši no priekšas, bet ķepiņas tā, it kā to īpašnieks būtu sagriezies šķērsām — tā viņš tur rikšo, melnajām lūpām pārkāris sārto mēles galiņu. Miksīti, manu draudziņ!